Uzticamie zvēri - Pasaka Brāļi Grimmi

Dzīvoja reiz vīrs, kam bija ne visai daudz naudas. Sagribējis savu mazumiņu, cik nu tas vēl bija atlicis, viņš devās pasaulē.

Ceļā viņš nonāca kādā ciemā, kur bija sanākuši kopā bērni. Tie bļaustījās un trokšņoja. Vīrs uzprasīja, ko viņi dara.

"Te ir pelīte," sauca bērni. "Rē, rē, cik jocīgi viņa kustina kājiņas!"

Vīram kļuva žēl pelītes, un viņš teica:

"Bērni, atlaidiet pelīti, es jums par to samaksāšu."

Vīrs iedeva zēniem naudu, un viņi palaida pelīti vaļā. Pelīte ieskrēja savā alā, cik ātri vien spēja.

Vīrs gāja tālāk un nonāca otrā ciemā. Tur zēni bija sadabūjuši pērtiķi, lika tam mest kūleņus, smējās par viņu un nedeva tam miera. Arī te vīrs samaksāja zēniem un lika palaist pērtiķi vaļā.

Vīrs gāja tālāk un nonāca trešā ciemā. Tur zēni bija sapulcējušies ap ķēdē piesietu lāci. Lācim bija jāpaceļas uz pakaļkājām un jādejo ļaudīm priekšā; jo dusmīgāk lācis rūca, jo jautrāk zēni smējās. Arī lāci vīrs atpirka un palaida brīvībā. Lācis bija ļoti priecīgs, ka varēja atkal skriet uz visām četrām kājām, un aizmetās uz mežu.

Vīrs nu bija izdevis visu savu mazumiņu naudas, un kabatā nebija vairs ne plika graša. Tad viņš sev teica:

"Karaļa mantu kambaros ir ļoti daudz naudas, vairāk, nekā viņam vajag. Droši no turienes varētu aizņemties, un, kad sapelnīšu, atlikšu atkal atpakaļ."

Vīrs ielīda mantu kambarī un paņēma drusku naudas, bet, kad līda ārā, karaļa sargi viņu saķēra. Tie viņu nosauca par zagli un nodeva tiesai. Tā kā viņš bija pārkāpis likumu, tad viņu nolēma ieslēgt šķirstā un palaist ūdenī. Šķirsta vākā bija saurbti caurumiņi, lai tiktu gaiss, un šķirstā bija ielikta krūze ūdens un klaips maizes.

Vīrs nu šķirstā peldēja pa ūdeni un drebēja lielās bailēs, ka nu nupat slīks. Te pēkšņi viņš dzirdēja pakas grabinamies, skrāpējam un pūšam, un ar uzreizi atsprāga atslēga, atvērās vāks, un vīrs ieraudzīja, ka vāku atvēruši pele, pērtiķis un lācis, kurus viņš kādreiz bija atpircis un atbrīvojis.

Tagad tie bija atnākuši viņam palīdzēt. Tikai viņi nezināja, ko darīt, tādēļ ņēmās apspriesties. Tajā pašā brīdī viņi ieraudzīja, ka pa ūdeni peld balķis. Uz tā gulēja apaļš akmens kā ola.

"Šis ir brīnumakmens," lācis izsauca. "Tas nācis īstā laikā. Kam tāds ir, tas dabū visu, ko vien vēlas."

Tad visi izlēca uz balķa un paņēma akmeni. Tikko vīrs bija paņēmis akmeni rokā, viņš vēlējās, lai tam būtu pils ar dārzu un zirgu staļļiem. Viņš tik tikko dabūja izteikt savu vēlēšanos, kad jau sēdēja lepnā pilī, kam apkārt pletās dārzi. Viss izskatījās tik skaists un grezns, ka viņš brīnījās vien. Bija arī skaisti zirgi un plaši zirgu staļļi.

Pēc kāda laiciņa pa ceļu garām gāja tirgotāji.

"Vai redzat," viņi teica, "kas tagad te par greznu pili! Bet pēdējā reizē, kad nācām garām, te bija smiltājs."

Viņi kļuva ziņkārīgi, iegāja pilī un izprašņāja vīru, kā viņš tik īsā laikā paspējis uzcelt greznu pili.

"To es neesmu cēlis, bet mans brīnumakmens," vīrs atbildēja.

"Kas tas par akmeni?" tirgotāji brīnījās.

Tad vīrs aizgāja, atnesa akmeni un parādīja tirgotājiem. Tiem akmens ļoti iepatikās, un viņi lūdza, lai viņš to pārdod. Pretī tie piedāvāja visas savas dārgās preces.

Vīram preces iepatikās, un, tā kā viņš bija ļoti nepastāvīgs un vienmēr gribēja kaut ko jaunu, tad ļāvās piemānīties un noticēja, ka preces ir daudz vērtīgākas par balto akmeni.

Bet tikko viņš izlaida akmeni no rokām, izzuda visa viņa laime, un viņš atkal sēdēja ieslēgts šķirstā; viņam blakām bija vienīgi krūze ūdens un kukulis maizes.

Kad uzticamie zvēri dabūja zināt par vīra nelaimi, viņi ieradās atkal un gribēja palīdzēt, bet nevarēja dabūt vaļā slēgu, jo šoreiz tā bija daudz ciešāk noslēgta nekā pirmoreiz.

Tad lācis teica:

"Mums jādabū atpakaļ brīnumakmens, citādi nekas nesanāks."

Tā kā tirgotāji dzīvoja pilī, zvēri devās uz turieni. Kad viņi bija pienākuši pie pils dārza, lācis teica:

"Ej tu, pelīt, izlūko un izzini, kas darāms. Tu esi vismazākā, tevi cilvēki tik ātri nepamanīs."

Pelīte aizsteidzās, bet drīz atgriezās un teica:

"Es nekā nevarēju izdarīt. Ieskatījos pa atslēgas caurumu: akmens karājas spoguļa priekšā sarkanā lentītē, bet turpat abās pusēs guļ divi suņi ar ugunīgām acīm un to apsargā."

Tad lācis un pērtiķis teica:

"Ej vienu nogaidi, kamēr kungs apguļas, tad ielien viņa gultā, apgrauz viņa matus un ieknieb degunā."

Pelīte ielīda guļamistabā un izdarīja, kā bija teikts. Kungs atmodās, kasīja degunu un dusmās teica:

"Abi suņi! Kur nedrīkst ļaut savairoties tik daudz pelēm, ka pat matus grauž no galvas nost!"

Kungs pats aizdzina abus suņus. Nu pelītei bija brīvas rokas. Otrā naktī, kad kungs aizmiga, pelīte istabā grauza un plucināja sarkano lentīti, kurā bija pakārts akmens, kamēr lentīte pārtrūka un akmens nogrima zemē.

Pelīte aizvilka akmeni līdz mājas durvīm. To izdarīt bija ļoti grūti, tādēļ viņa sauca pērtiķi, kas gaidīja pie durvīm:

"Tagad izvelc, izvelc! Durvju apakšā ir sprauga."

Pērtiķis to izdarīja. Ļoti viegli viņš paņēma akmeni rokā, un visi steidzās atpakaļ pie upes šķirsta.

Drīz viņi nonāca ūdensmalā. Pērtiķis izsaucās:

"Bet kā mēs tiksim līdz šķirstam?"

"Tas mums būs viegli izdarāms," lācis atbildēja, "jo es esmu labs peldētājs. Ņem tu, pērtiķi, akmeni, kāp man mugurā un turi to cieši, bet pelīte var ielīst man spalvā."

Tā viņi arī izdarīja un sāka peldēt. Peldot lācim kļuva garlaicīgi, un pēc kāda laika viņš sāka pļāpāt:

"Klausies, pērtiķīt, mēs taču esam uzticīgi biedri, kā tu domā?"

Bet pērtiķis neko neatbildēja un turēja muti ciet.

"Vai tas ir redzēts?" lācis jau sāka dusmoties. "Tu negribi atbildēt savam draugam? Tas nu gan nav lāgā, ka tu neatbildi, kad tev jautā."

Nu pērtiķis vairs ilgāk nevarēja noturēties, viņš izlaida no mutes akmeni, un tas iešļāca ūdenī.

Tūdaļ lācim bija lieli kreņķi.

"Kā tad es ar akmeni mutē varu tev atbildēt? Tagad tas iekrita ūdenī, un tu pie tā esi vainīgs."

"Nebarieties tikai," lācis atteica, "gan jau kaut kā izdomāsim."

Viņi apspriedās savā starpā, tad sasauca vardes, krupjus un citus ūdens iemītniekus un teica:

"Jums grib uzbrukt briesmīgs ienaidnieks, tādēļ nesiet kopā akmeņus un uzceliet te augstu mūri, lai pret viņu aizsargātos."

Vardes un krupji sabijās un sāka nest akmeņus mūrim no visām pusēm. Beidzot kāds vecs krupis atveda arī apaļo balto akmeni sarkanajā lentītē.

Lācis bija ļoti priecīgs, paņēma brīnumakmeni un teica, ka nu viss atkal esot kārtībā. Viņš lika katram doties savās mājās, bet paši visi trīs aizpeldēja līdz šķirstam un atvēra vāku. Tā viņi bija atnākuši pašā pēdējā brīdī, jo vīrs jau sen bija apēdis maizi un izdzēris ūdeni un pats tikko vairs elpoja.

Dabūjis rokās brīnumakmeni, viņš vēlējās kļūt stiprs un vesels un pārcelties atkal uz skaisto pili. Tas tūlīt piepildījās.

Visi trīs zvēri palika viņa pilī līdz mūža galam un dzīvoja tur kopā jautri un laimīgi.

Facebook

Whatsapp

Messenger Telegram

Izlasiet 5 minūšu pasaku

Vilks un lapsa

Pele, putns un cīsiņš

Mācieties valodas. Divreiz pieskarieties vārdam.Mācieties valodas kontekstā ar Childstories.org un Deepl.com.

Informācija zinātniskai analīzei