Pelnrušķīte -

Pelnrušķīte. Reiz dzīvoja kāds bagāts vīrs, kura sieva smagi saslima. Jūtot sevu galu tuvojamies, viņa pasauca savu vienīgo meitu un teica: >> "Mīļais bērns, paliec divbijīga un laba. Tad Dievs tevi vienmēr pasargās, un es no debesīm uz tevi lūkošos." Drīz pēc tam viņa aizvēra acis un nomira. Meitene katru dienu gāja uz mātes kapu un raudāja, palikdama skaidra un laba savā sirdī. Kad ziemas sniegs bija noklājis kapu un pavasara saule to atkal izkausēja, vīrs atrada sev jaunu sievu. Jaunā sieva mājās atveda divas meitas, kuras pēc skata bija skaistas un baltas, bet savā sirdī melnas un ļaunas. Tad nabaga pamātes meitai sākās grūti

laiki. >> Vai tai muļķīgajai zosij jāsēž ar mums vienā istabā? >> Viņas kliedza, atņēma meitenei skaistās drēbes, ietērpa viņu pelēkos svārkos un iedeva koka tupeles. Viņai bija jāstrādā smagi darbi no rīta līdz vakaram. Jāceļas pirms gaismas, jānes ūdens, jākurina uguns, jāmazgā un jāgatavo. Māsas viņu izsmēja, izkaisot zirņus un lēcas pelnos, un liekot viņai tos savākt. Vakaros, kad viņa bija pārgurusi, viņai nebija gultas, kur gulēt, tāpēc viņa atpūtās pie pavarda pelnos. Tā kā meitene vienmēr izskatījās putekļaina un netīra, viņu nosauca par pelnrušķīti. Kādu dienu tēvs devās uz gadatirgu un

jautāja meitām, ko tām atvest. >> Skaistas drēbes, >> teica viena. >> Pērles un dārgakmeņas. Otra, bet pelnrušķīte lūdza: >> "Tēvs, atnes man pirmo zariņu, kas ceļā uzskries tavai cepurei." >> Tēvs tā arī izdarīja. Nopirka māsām prasīto, bet pelnrošķītei atveda lazdas zariņu. Viņa aizgāja pie mātes kapa, iestādīja zariņu un tik rūgti raudāja, ka asaras to salēja. Zariņš izauga par brīnišķīgu koku. Pelnušķīte gāja turp trīsreizes dienā, un katru reizi kokā nolaidās balts putniņš, kas izpildīja katru viņas vēlēšanos. Pienāca laiks, kad ķēniņš izsludināja trīs dienu svētkus, uz kuriem tika aicinātas visas skaistās jaunavas, lai

Kēniņa dēls varētu izvēlēties līgavu. Māsas bija priecīgas un lika Pelnrušķītei tās sapost. Kad pelnrušķīte arī lūdzās, lai viņu palaiž, pamāta teica, "Es izkaisīju bļodu lēcu pelnos. Ja tu divās stundās tās salasīsi, tad drīkstēsi nākt." >> Meitene aizgāja uz dārzu un sauca: >> "Mīļās dūjas, bālie balodīši, visi debes putniņi, nāciet un palīdziet man lasīt. labās bļodiņā, sliktās puncītī. Putniņi salidoja un paveica darbu īsā laikā. Taču pamāta viņu vienalga neņēma līdzi, jo viņai nebija ne drēbju, ne prasmju dejot. Kad māja bija tukša, pelnrušķīte aizskrēja pie lazdas koka un sauca: "Kociņ, kociņ, pakraties! Ar zeltu un

sudrabu apklājies!" >> Putniņš nolaidās un nometa viņai zelta un sudraba kleitu un sudrabā izšūtas kurpītes. Svētkos ķēniņa dēls dejoja tikai ar viņu, un nevienai citai savu roku nesniedza, sakot: >> "Šī mana deju biedre." Trīs vakarus meitene aizbēga no prinča. Līdz trešajā vakarā viņa uz kāpnēm pazaudēja savu zelta kurpīti, jo princis bija licis pakāpienus noklāt ar piķi. Nākamajā rītā princis devās pie tēva un teica: >> "Tikai tā būs mana sieva, kurai kājā derēs šī zelta kurpe." >> Abas māsas bija priecīgas, jo viņām bija skaistas pēdas. Vecākā māsa mēģināja kurpi, bet lielais pirksts negāja iekšā. Māte iedeva viņai

nāsi un teica: >> "Nogriez to pirkstu, kad būsi ķēniņiene. Tev vairs nevajadzēs iet kājām." >> Viņa tā izdarīja, bet, kad princes viņu veda uz zirga, divi palodīši kokā dziedāja. Paskaties, paskaties, kurpe asinis. Kurpe ir par mazu, īstā līgava vēl sēž mājās. Tas pats atkārtojās ar otru māsu, kura nogrieza papēdi, bet balodīši atkal brīdināja princi. Beidzot princis prasīja, >> vai jums nav citas meitas? >> Tēvs atbildēja, ka ir tikai viens nīkulīgs bērns, Pelnrušķīte. Kad Pelnrušķīte nomazgāja seju, uzvilka zelta kurpi, un tā derēja kā lieta, princis ieskatījās viņas sejā un iesaucās. >> Šī ir īstā līgava.

>> Kad notika kāzas, abas ļaunās māsas gribēja izlikties labas, bet balodīši viņām izknāba acis par viņu ļaunumu un viltu. Tā viņas palika aklas uz visu mūžu.

Facebook

Whatsapp

Messenger Telegram