Sniegbaltīte un Sārtulīte - Pasaka Brāļi Grimmi

Sniegbaltīte un Sārtulīte. Reiz dzīvoja kāda nabadzīga atraide. kura dzīvoja vientuļā mājiņā. Mājiņas priekšā bija dārzs, kurā auga divi rožu krūmi. Vienā auga baltas, otrā sarkanas rozes. Atraitnē bija divi bērni, kas bija līdzīgi šiem rožu krūmiem. Vienu sauca par sniegbaltīti, bet otru par sārtulīti. Viņas bija tik labas, strādīgas un jautras, cik vien bērni pasaulē var būt. Tikai sniegbaltīte bija klusāka un lēnprātīgāka nekā sārtulīte. Sārtulītei labāk patika skraidīt pa pļavām, meklēt ziedus un ķert tauriņus. Bet Sniegbaltīte sēdēja mājās pie mātes, palīdzēja mājas darbos vai lasīja priekšā, kad nebija ko darīt.

Abas meitenes viena otru tik ļoti mīlēja, ka vienmēr gāja ārā sadevušās rokās. Sniegbaltīte mēdza teikt, >> mēs nekad viena otru nepametīsim. >> Un Sārturulīte atbildēja: >> "Nekad, kamēr nāve mūs šķirs." >> Māte piebilda: >> "Kurai pieder, tai jādalās ar otru." Viņas bieži vienas pašas kļīda pa mežu un lasīja ogas, un neviens zvērs tā nedarīja pāri. Zaķis ēda kāpostu lapas no viņa rokām, stirna ganījās viņa tuvumā. Briedes jautri lēkāja garām, bet putni uz zariem nebaidījās un dziedāja visu, ko prata. Kādu vakaru, kad viņas mierīgi sēdēja pie kamīna un māte lasīja priekšā no lielas grāmatas, pēkšņi kāds pieklauvēja pie durvīm.

Sārtulīte piesteidzās pie durvīm un atvilka bultu, domādama, ka tas ir kāds cedinieks, kas meklē patvērumu. Taču tas nebija cilvēks. Tas bija liels, melns lācis, kurš izbāza savu plato galvu pa durvīm. Sārtulīte iekliedzās un atlēca atpakaļ. Jērs sāka blēt, dūja satrūkās, bet sniegbaltīte paslēpās aiz mātes gultas. Bet lācis sāka runāt. Nebaidieties, es jums nekā ļauna nedarīšu. Esmu nosalis un gribu tikai nedaudz sasildīties pie jums. >> Nabaga lācis, >> teica māte, >> apgulies pie uguns, tikai raugies, lai neaizdegās tavs kažoks. Tad viņu sauc: >> "Sniegbaltīte, sārtulīte, nāciet ārā! Lācis jums nedarīs pāri. Viņam ir labi

nodomi." >> Tā viņas abas iznāca, un drīz vien arī jērs un dūja pierada un vairs nebaidījās. Lācis palika pie viņām visu ziemu, un katru vakaru nāca sildīties, līdz bērni pret viņu izturējās kā pret mājinieku. Kad pienāca pavasaris un viss ārā zaļoja, lācis kādu rītu sacīja sniedbaltītei: "Tagad man jādodas prom, un es nevarēšu atgriezties visu vasaru." >> "Kurp tu iesi, dārgais lāci?" >> jautāja sniedbautī. "Man jādodas uz mežu un jāsargā savi dārgumi no ļaunajiem rūķiem. Ziemā, kad zeme ir sasalusi, viņiem jāpaliek apakšā. Bet tagad, kad saule zemi atkausējusi, viņi lien ārā, lai zagtu un laupītu.

Sniegbaltītei bija ļoti žēl šķirties, un, kad viņa atvēra lācim durvis, tam aizķeroties aiz bultas, noplīsa gabaliņš kažoka. Sniegbaltītei likās, ka tur iespīdējās zelts, bet viņa nebija par to droša. Kādu laiku vēlāk mātes sūtīja bērnus uz mežu lasīt žagarus. Tur viņas ieraudzīja lielu koku, kas atradās uz zemes, un pie tā stumbra kaut kas lēkāja. Pienākušas tuvāk, viņas ieraudzīja rūķi ar sažuvušu seju un garu sniegbaltu bārdu, kuras gals bija iespiests koka spraugā. Rūķis nikni blza uz meitenēm un kliedza. Ko jūs tur stāvat? Vai nevarat pienākt un man palīdzēt? Es gribēju saskaldīt koku, bet sprauga pēkšņi aizvērās un

iespieda manu skaisto bārdu. Meitenes visādi mēģināja bārdu izvilkt, bet tā bija iespiesta pārāk cieši. Tad sniegbaltīte izņēma no kabatas šķēres un nogrieza bārdas galu. Tiklīdz rūķis bija brīvs, viņš paķēra zelta pilnu maisu, kas gulēja starp saknēm, un kurnēdams devās prom, pat nepateicies bērniem. Pēc kāda laika sniedbaltīte un Sārtulīte gāja makšķerēt. Pie upītes viņas atkal satika rūķi, kuram bārda bija sapinusies ar makšķerauklu, un lielas zivs mēģināja viņu ievilkt ūdenī. Meitenes atkal palīdzēja, un tā kā bārdu un auklu nevarēja atšķetināt, viņas vēlreiz izmantoja šķēres un nogrieza vēl vienu

gabalu bārdas. Rūķis atkal kliedza. Vai tas ir pieklājīgi, jūs krupji, tā sakropļot manu seju? >> Viņš paķēra pērļu maisu un pazuda aiz akmens. Trešo reizi viņas glāba rūķi, kad tam bija uzbrucis ērglis un mēģināja aiznest gaisā. Bērni turēja rūķi tik cieši, līdz ērglis savu medījumu palaida vaļā. Taču rūķis tikai kliedza. Vai jūs nevarējāt rīkoties uzmanīgāk? Jūs esat saplēsuši manu brūno mētelīti. Dodoties mājup, viņus ieraudzīja Rūķi, kurš klajā vietā bija izbēris savus dārgakmeņus, nedomādams, ka tik vēlu kāds nāks garām. Vakar saule apspīdēja akmeņus, un tie mirdzēja tik brīnišķīgās krāsās, ka bērni apstājās, lai

paskatītos. Rūķis bija saniknots, bet pēkšņi no meža iznāca melns lācis. Rūķis bailē skliedza. >> Dārgais Lāča kungs, saudzējiet mani. Es jums atdošu visus savus dārgumus. Ēdiet labāk tās divas ļaunās meitenes. Tās būs jums gards kumoss, treknas kā jaunas paipalas. Taču lācis neklausījās un tikai vienu reizi iesita rūķim ar ķepu, tā ka tas vairs nevarēja pakustēties. Meitenes gribēja beigt, bet lācis tās pasauca: "Sniegbaltīte, sārtulīte, nebaidieties! Pagaidiet, es iešu jums līdzi." Tad viņš pazina lāča balsi, un pēkšņi lāča āda nokrita, un viņa priekšā stāvēja skaists vīrietis. tērpts tīrā zelta.

"Es esmu Kķēniņa dēls," viņš sacīja. "Un tas ļaunais rūķis, kurš bija nozadzis manus dārgumus, bija mani nobūris par mežonīgu lāci. Tikai ar viņa nāvi esmu atbrīvots. Sniedbaltīte apprecējās ar ķēniņa dēlu, bet Sārtulīte ar viņa brāli. Un viņi savā starpā sadalīja lielos dārgumus, ko Rūķis bija sakrājis. Vecā māte vēl daudzus gadus mierīgi un laimīgi dzīvoja pie saviem bērniem. Viņa paņēma līdzi abus rožu krūmus. Un tie auga viņas loga priekšā un katru gadu nesa skaistākās rozes, baltas un sarkanas.

Facebook

Whatsapp

Messenger Telegram

Mācieties valodas. Divreiz pieskarieties vārdam.Mācieties valodas kontekstā ar Childstories.org un Deepl.com.

Informācija zinātniskai analīzei