Zelta zoss - Pasaka Brāļi Grimmi

Zelta zoss. Reiz dzīvoja kāds vīrs, kuram bija trīs tēli. Jaunāko no tiem sauca par muļķīti. Viņš tika nonievāts, izsmiets un atstāts novārtā ik uz soļa. Kādu dienu vecākais dēls taisījās doties uz mežu cirst malku. Māte viņam deva līdzi gardu pankūku un pudeli vīna, lai viņš neciestu ne badu, ne slāpes. Kad viņš nonāca mežā, viņam pretī nāca mazs pelēks vīriņš, kurš viņu sveicināja un sacīja: >> "Iedod man gabaliņa pankūkus no savas kabatas un ļauj iedzert malku tava vīna. Es esmu ļoti izsalcis un izslāpis." Bet gudrais dēls atbildēja: >> "Ja es tev došu savu pankūku un vīnu, man pašam nekas nepaliks. Tinies, cik

ātri vien vari!" Viņš atstāja vīriņa stāvam un aizgāja tālāk. Taču sods nebija ilgi jāgaida. Tiklīdz viņš sāka cirst koku, viņš trāpīja sev pa roku, un viņam nācās doties mājās, lai brūci pārzietu. Tas bija pelēkā vīriņa darbs. Pēc tam uz mežu devās otrais dēls. Arī viņam māte deva līdzi pankūku un vīnu. Arī viņš satika mazo vīriņu, kurš lūdza padalīties. Bet dēls skarbi atteica, >> ko es iedošu tev, to es pazaudēšu pats. Ej savu ceļu. >> Tiklīdz viņš sāka strādāt, cirvis iecirta viņam kājā tik smagi, ka viņa nācās nest māju. Tad muļtītis sacīja: >> "Tēv, ļauj man vienreiz aiziet un nocirst malku." Tēvs atbildēja:

>> "Tavi brāļi ir sevi savainojuši. Liecies mierā! Tu no tā nekā nesaproti." Bet muļķītis tik ilgi lūdzās, līdz tēvs beidzot piekrita. >> "Nu tad ej, ar laiku tu pats gūsi mācību." >> Māte viņim iedeva pelnos cepta plāceni, kas bija mīcīts tikai ar ūdeni, un pudeli skāba alus. Kad viņš nonāca mežā, viņu uzrunāja palēkais vīriņš. >> Iedod man gabaliņu savas pankūkas un malciņu no tavas pudeles. >> Muļķītis atbildēja: >> "Man ir tikai pelnos ceptas plācenes un skābs, bet, ja tev ar to pietiek, sēdīsimies un ēdīsim kopā." Tiklīdz viņa apsēdās un muļķītis izņēma sev plāceni, tas pēkšņi bija pārvērties par gardu

pankūku, bet skābais alus par labu vīnu. Kad viņi bija paēduši, vīriņš sacīja: >> "Tā kā tev ir laba sirds un tu labprāt dalies tajā, kas tev ir, es tev dāvāšu laimi.

Attēls: Paul Hey (1867 – 1952)

Tur stāv vecs koks, to vajag nocirst, un starp tās saknēm tu kaut ko atradīsi. To pateicis, vīriņš nozuda. Muļķītis nocirta koku. Un, kad tas krita, starp saknēm sēdēja zoss ar tīra zelta spalvām. Viņš to izcēla un devās uz kādu iebraucamo vietu, lai tur pārnakšotu. Saimniekam bija trīs meitas, kuras, ieraugot zosi, kļuva ziņkārīgas. Viņas ļoti gribēja kaut vienu no tās zelta spalvām. Vecākā māsa domāja, >> es gan atradīšu izdevību un izplūkšu sev

vienu spalvu. >> Tiklīdz muļķītis bija izgājis, viņa satvēra zosēs spārna. >> Ak, vai >> viņas pirksti un roka palika cieši klāt. Drīz pienāca otrā māsa ar to pašu nodomu. Bet tiklīdz viņa pieskārās savai māsai, arī viņa palika pie tās karājamies. Beidzot ieradās trešā, pārējās kliedza: >> "Turies pa gabalu, Dieva dēļ nenāc klāt!" >> Bet viņi nesaprata, kāpēc būtu jāturas malā, un piegāja pie māsām. Tiklīdz viņa tām pieskārās, arī viņa bija noķerta. Tā viņām nācās pavadīt visu nakti, cieši turoties vienai pie otras. Nākamajā rītā muļķkītis paņēma zosi zem rokas un devās prom, nemaz nebēdādams par trim meitām, kas viņam vilkās līdzi.

Viņām nācās skriet viņam pakaļ. Te pa labi, te pa kreisi, kurp vien viņu kājas nesa.

Attēls: Otto Kubel (1868 – 1951)

Uz lauka viņa sastapa mācītāju, kurš, ieraugot šo gājienu, sauca: >> "Kaunieties, meitas, skriet pakaļ jaunam puisim pa lauku!" >> Viņš satvēra jaunāko meitu pie rokas, lai to atrautu nost, bet tiklīdz viņš pieskārās, arī viņam nācās skriet līdzi. Pēc brīža garām gāja baznīcas kalpotājs. Ieraudzījis mācītāju skrienam meitām pakaļ, viņš brīnījās. >> Mācītāji, kurp ātri steidzaties? Neaizmirstiet, ka mums šodien ir vēl vienas kristības. >> Viņš satvēra mācītāju aiz svētkiem, bet tūlīt pat arī pats tika piekalts klāt.

Kamēr šie pieci tērpās tālāk, viņus sastapa divi zemnieki ar kapļiem. Mācītājs tos lūdza palīgā, lai viņu un kalpotāju atbrīvo. Bet tiklīdz zemnieki pieskārās kalpotājam, arī viņa pievienojās rindai. Nu jau pavisam septiņi cilvēki skrēja pakaļ muļķītim un viņas osī. Drīzniņa nonāca pilsētā, kur valdīja ķēniņš, kura vienīgā meita bija tik nopietna, ka neviens nespēja viņu sasmīdināt.

Attēls: Paul Hey (1867 – 1952)

Tāpēc ķēniņš bija apsolījis, ka tas, kurš viņu sasmīdinās, saņems viņu par sievu. Kad muļķītis ar savu zosi un asti ieradās princeses priekšā, un viņa ieraudzīja šos septiņus cilvēkus, kas skrien viens otram pakaļ, viņa sāka

skaļi smieties un vairs nespēja apstāties. Kā muļķītis bija izpelnījies tiesības uz līkavu, bet ķēniņam tāds znots nepatika. Tāpēc viņš izdomāja dažādus šķēršļus. Vispirms muļķītim bija jāatrod vīrs, kurš spētu izdzert visu vīna pagrabu. Muļķītis devās uz mežu, satika tur kādu ļoti izslāpušu vīru un aizveda to uz pagrabu. Vīrs vienā dienā izdzēra visas lielās vīna muces tukšas. Pēc tam ķēniņš pieprasīja vīru, kurš spētu apēst veselu kalnu maizes. Muļķītis atkal mežā atrada vīru, kurš bija tik izsalcis, ka spēja apēst visu ķēniņa maizi vienā dienā. Beidzot ķēniņš pieprasīja kuģi, kas spēja braukt gan pa zemi, gan pa ūdeni.

Muļkītis atkal devās uz mežu, kur viņu gaidīja pelēkais vīriņš. Es esmu tavā vietā ēdis un dzēris. Es tev došu arī kuģi, un tas viss tāpēc, ka tu pret mani biji labs. >> Kad ķēniņš ieraudzīja kuģi, viņš vairs nevarēja liekt meitas roku. notika kāzas, un pēc ķēniņa nāves muļķītis saņēma visu valstību un ilgu mūžu dzīvoja laimīgi kopā ar savu sievu. Yeah.

Facebook

Whatsapp

Messenger Telegram

Izlasiet 5 minūšu pasaku

Vilks un lapsa

Zelta putns

Mācieties valodas. Divreiz pieskarieties vārdam.Mācieties valodas kontekstā ar Childstories.org un Deepl.com.

Informācija zinātniskai analīzei