Ezītis - Pasaka Brāļi Grimmi

Reiz dzīvoja vīrs un sieva, pārtikuši ļaudis. Visa kā viņiem bija diezgan – naudas, mantas -, tikai bērnu vien nebija. Viņi ļoti ilgojās, lai vecumdienās būtu maizes devējs.

Reiz vīrs aizbrauca uz mežu pēc malkas. Viņš iegāja dziļu dziļā mežā, tādā vietiņā, kur vēl neviens nebija kāju spēris. Iznācis uz laukumiņa meža vidū, viņš ieraudzīja mazu mājiņu, bet mājiņas priekšā sēdēja veca, veca māmiņa. Vīrs piegāja klāt un padeva labdienu.

"Es pazīstu tevi un zinu tavas bēdas," šī sacīja. "Tādēļ arī saucu tevi šurp, lai palīdzētu. Ja tu gribi bērnu, tad ņem šo lūku vācelīti. Aizbraucis mājās, ieliec to aizkrāsnē un gaidi, kas būs tālāk. Tikai priekšlaikus never vāceli vaļā, citādi tevi piemeklēs liela nelaime."

To teikusi, māmiņa pazuda ar visu namiņu, it kā viņas nemaz nebūtu bijis. Vīrs redzēja, ka stāv pazīstamā laukumiņā, pa kuru varbūt simtiem reižu bija staigājis, un rokās tur lūku vācelīti. Viņš tūdaļ brauca mājās, izstāstīja sievai, kas atgadījies, un nolika vācelīti siltā vietā aizkrāsnē.

Tā viņi gaidīja vienu dienu, gaidīja otru. Jau trešā diena gāja uz galu. Trešās dienas vakarā vīrs ar sievu sēdēja pie galda. Te viņi dzirdēja, ka vācelītē kaut kas sakustas un iešņukstas gluži kā bērns. Sieva izvilka vācelīti no aizkrāsnes, atvēra vaļā, un vācelē, tavu brīnumu, gulēja puisēns – pa pusei kā cilvēks, pa pusei kā ezis. Vīrs gribēja viņu nosist, bet sieva neļāva. "Lai dzīvo, varbūt, kad izaugs, kļūs cilvēks." Viņa nosauca dēlu par Ezīti un ierīkoja tam guļas vietu aizkrāsnē.

Tā Ezītis nodzīvoja astoņus gadus un tā sadraudzējās ar lielo gaili, ka tas pat savas vistas atstāja un pastāvīgi tupēja pie Ezīša aizkrāsnes.

Reiz vīrs taisījās braukt uz tirgu un vaicāja sievai, ko šī gribot, lai atvedot no pilsētas. Viņa gribēja siltu lakatu. Tad vīrs prasīja kalponei, ko šī gribot; tā gribēja raibi izrakstītas zeķes. Tad vīrs pa jokam vaicāja Ezītim, jo nekad nebija dzirdējis to runājam: "Bet, mans dēls, ko lai tev atvedu?" Te Ezītis no aizkrāsnes atbildēja cilvēka balsī: "Atved man no tirgus pašas labākās dūdas, kādas vien atrodi."

Vecākiem bija liels brīnums, ka Ezītis runā. Vīrs pārveda sievai siltu lakatu, kalponei raibi izrakstītas zeķes, bet Ezītim – no tīra sudraba kaltas dūdas. Ezītis dabūja dūdas un sāka spēlēt tik gaužu dziesmiņu, ka visi, kas vien bija mājās, neizturēja un sāka liet asaras. Pat runcis uz mūrīša ar ķepām berzēja acis. Bet, kad Ezītis spēlēja kaut ko jautru, visiem dejot vien gribējās.

Trīs dienas pēc tam Ezītis teica savam audžu tēvam: "Aizved manu gaili pie kalēja, lai tam pieliek sudraba pakavus." Vīrs tā arī izdarīja. Ar dievu tēvam un māmiņai Ezītis tad sacīja: "Gribu doties pasaulē laimi meklēt." Viņš uzlēca gailim mugurā, paņēma savas dūdas un devās pasaulē.

Ezītis, uz gaiļa muguras sēdēdams, sasniedza biezu mežu, uzlaidās tur augsta ozola galotnē un sāka spēlēt dūdas. Kur gadījušies, kur ne, ap ozolu salasījās visi meža zvēri. Lai cik vilku, lapsu, meža cūku, briežu un zaķu sanāca veseli bari, tie visi čumēja un mudžēja apkārt.

Tajā brīdī karalim gadījās braukt pa šo mežu. Tikko viņš bija iebraucis mežā, to apturēja plēsīgie zvēri. Lāči uzklupa pavadoņiem, vilki aplenca zirgus un gribēja ķerties pie paša karaļa. Karalis sāka kliegt un lūgties: "Kas mani paglābs no nāves, tam es došu visu, ko vien viņš vēlas, pat savu valstību žēlotu." Tikko viņš šos vārdus bija izteicis, te, kur gadījies, kur ne, Ezītis uz sava gaiļa klāt. Viņš aizdzina zvērus un teica: "Es tevi izglābšu, ja tu man apsolīsi to, kas tev mājās pārrodoties pirmais iznāks pretī." Karalis bija ar mieru un deva par to karaļa vārdu.

Tad Ezītis jāja uz gaiļa pa priekšu, bet aiz viņa brauca karalis savā karietē, kurai zirgu vietā paši priekšā bija iejūgušies seši lāči. Viņi nonāca pie pils. Tur karalim pretī iznāca viņa meita, skaistā princese. Kad viņa izdzirdēja, ka tai jāiet par sievu pie kroplīša, pus eža, pus cilvēka, viņa pasauca karali sāņus un lūdza, lai tas neizpildot savu solījumu, bet pavēlot Ezīti nosist. Karalis negribēja daudz lūgties, viņš pats arī domāja, kā tikt vaļā no solījuma. Viņš uzkliedza sargiem, lai grābj Ezīti ciet un iesloga tornī līdz tiesas dienai.

Bet Ezītis iecirta gailim ar piešiem un izlaidās pa torņa logu laukā. Otrā dienā pie karaļa pils salasījās nepārredzams bars plēsīgo zvēru. Meža cūkas sāka ar nagiem rakt vaļņus, lāči gāza vārtus, vilki grauza durvis. Lai kā karaļa ļaudis turējās pretī un cik zvēru arī nenogalināja, ar tādu varu neviens nevarēja tikt galā. Zvēri ielauzās karaļa pilī un uz vietas saplosīja karali un princesi.

Ezītis aizlaidās atpakaļ uz mežu, uzkāpa augstā ozolā un sāka atkal pūst savas dūdas. Garām brauca kaimiņu karalis ar saviem miesassargiem un pavadoņiem. Tiklīdz viņi iebrauca mežā, zvēri tiem uzklupa, saplosīja zirgus un jau gribēja ķerties pie paša karaļa, kas sēdēja karietē. Karalis no izbailēm sāka kliegt un lūgties, lai visu atdošot tam, kas viņu paglābšot no nāves. Tikko viņš šos vārdus izteica, te Ezītis ar gailīti klāt un saka: "Ja jūs, karali, atdosiet man to, kas pirmais jums pilī nāks pretī, tad es jūs izglābšu no nāves un aizvedīšu atpakaļ uz pili." Karalis apsolīja un deva ķīlā savu karaļa vārdu.

Ezītis jāja uz gaiļa pa priekšu, bet karalis nāca kājām nopakaļ. Tikko viņi bija iegājuši pilī, te skaistā princese izskrēja pretī un krita tēvam ap kaklu. Karalis nekā nevarēja darīt. Princese pirmā tam bija nākusi pretī, un nu viņš bija jādod to Ezītim. Karalis izstāstīja visu princesei. "Ko lai darām?" viņš jautāja. Princese atbildēja: "Tā ir karaļa vārds, cietāks par tēraudu un dārgāks par zeltu. Kā tu esi teicis, tā tam jābūt."

Drīz tika nosvinētas kāzas. Kāzu vakarā Ezītis karalim teica: "Nostādi pie guļamistabas durvīm divpadsmit stiprus puišus. Kad sitīs pusnakti, lai ieiet istabā un grābj mani ciet tā, ka nevaru izrauties. Ko es arī nedarītu, lai nenobīstas, bet tur mani stingri ciet. Tad es nometīšu eža ādu; lai tūdaļ to bāž krāsnī un mani nelaiž klāt, kamēr tā ir sadegusi. Ja tie visu izdarīs, kā sacīts, un nenobīsies, tad tev būs īsts znots un tavai meitai stalts vīrs."

Karalis visu izdarīja, kā bija teikts. Grūti gan nācās divpadsmit stiprajiem puišiem novaldīt Ezīti, tomēr tas nevarēja izrauties un mesties pie krāsns, kur dega viņa eža kažociņš. Kad tas bija sadedzis un pelnos pārvērties, Ezītis kļuva par skaistu jaunekli. Otrā rītā karalis no visas sirds apsveica jauno pāri. Ezītis ņēma pie sevis audžu vecākus, un visi dzīvoja laimē un pārticībā ilgu mūžu. Pēc vecā karaļa nāves Ezītis kļuva par karali.

Facebook

Whatsapp

Messenger Telegram

Mācieties valodas. Divreiz pieskarieties vārdam.Mācieties valodas kontekstā ar Childstories.org un Deepl.com.

Informācija zinātniskai analīzei