Rācenis - Pasaka Brāļi Grimmi

Rācenis. Senos laikos dzīvoja divi brāļi, kuri abi kalpoja par kareivjiem. Viens no viņiem bija bagāts, bet otrs nabadzīgs. Tad nabadzīgais, lai izbēgtu no sava trūkuma, novilka kareivja mēteli un kļuva par zemnieku. Viņš izraka un apkopa savu nelielo zemes gabaliņu un iesēja rāceņu sēklas. Sēkla uzdīga, un tur izauga viens rācenis, kas kļuva neparasti liels un spēcīgs, un acīmredzami auga arvien lielāks un lielāks. Likās, ka tas nekad nebeigs augt. Tāpēc to varēja saukt par Rāceņa princesi, jo nekas tamlīdzīgs nekad nebija redzēts un nekad vairs nefiks redzēts. Galu galā rācenis bija tik milzīgs, ka

viens pats piepildīja veselus ratus, un tā vilkšanai bija nepieciešami divi vērši. Zemniekam nebija ne mazākās nojausmas, ko ar šo rāceni iesākt, un vai tas viņam nesīs laimi vai nelaimi. Beidzot viņš nodomāja, >> ja tu to pārdosi, ko gan vērtīgu tu par to dabūsi? Bet, ja tu to apēdīsi pats, mazie rāceņi ir tikpat labi. Vislabāk būs to aizvest ķēniņam un pasniegt kā dāvanu. >> Anna viņš novietoja to uz ratiem, iejūdza divus vēršus, aizveda uz pili un pasniedza ķēniņam. >> Kas tas par brīnumu, >> sacīja ķēniņš. Daudz brīnišķu lietu ir bijis manu acu priekšā, bet nekad tāds briesmonis kā šis. No kādas sēklas tas varētu būt izaudzis?

Vai tu esi laimes bērns? Vai tas tev tā gadījies nejauš? Ak, nē, >> sacīja zemnieks. >> Nekāds laimes bērns es neesmu. Esmu nabadzīgs kareivis, kurš, nevarēdams vairs sevi uzturēt, uzskāra savu mēteli uz naglas un sāka apstrādāt zemi. Man ir brālis, kurš ir bagāts, un jums, ķēniņa kungs, labi pazīstams. Es tā kā man nekā nav, visiem esmu aizmirsts. >> Tad ķēniņš sajuta pret viņa līdzcietību un sacīja, tev jātiek paceltam no sava trūkuma, un tu saņemsi no manis tādas dāvanas, ka kļūsi vienlīdzīgs savam bagātajam brālim. >> Tad viņš dāvāja viņam daudz zelta, zemes, pļavas un ganāmpulkus, un padarīja viņu bezgala bagātu. Tā ka

otra brāļa bagātība vairs nebija ar to salīdzināma. Kad bagātais brālis uzzināja, ko nabīgais bija iekuvis ar vienu vienīgu rāceni, viņš kļuva skaudīgs un visādi gudroja, kā arī viņš varētu tikt pie līdzīgas veiksmes. Viņš nolēma rīkoties daudz prātīgāk un aizveda ķēniņam zeltu un dārgus zirgus. būdams pārliecināts, ka ķēniņš pretī sniegs vēl lielāku dāvanu. Jau brālis bija dabūjis tik daudz par vienu rāceni, ko gan viņš saņemtu par tādām skaistām lietām? Ķēniņš pieņēma dāvanu un paziņoja, ka viņam nav nekā retāka un izcilāka, ko dot pretī, kā šis milzīgais rācenis. Tā nu bagātajam vīram nācās sava brāļa

rāceni novietot ratos un vest mājup. Mājās viņš nezināja, pret ko izgāzt savas dusmas, līdz viņam prātā nāca ļauns plāns, un viņš nolēma savu brāli nogalināt. Viņš nolīga slepkavas, kuriem bija jāuzglūn slepenībā, un tad devās pie brāļa un sacīja: "Dārgais brāli, es zinu kādu apslēptu dārgumu. Iesim to kopā izrakt un sadalīsim savā starpā." >> Otrs brālis piekrita un bez aizdomām devās viņam līdzi. Tomēr, kad viņi bija ceļā, slepkavas tam uzbruka, sasēja viņa un gribēja pakārt kokā. Bet tieši tajā brīdī tālumā atskanēja skaļa dziedāšana un zirga pakavu klaboņa. Slepkavas nobijās, iebāza savu gūstekni maisā ar

galvu pa priekšu, uzkāra to zarā un metās bēgt. Zemnieks tur augšā darbojās tik ilgi, līdz maisā izplēsa caurumu, caur kuru varēja izpāst galvu. Vīrs, kurš jāja garām, bija ceļojošs students, jauns puisis, kurš mežā priecīgi dziedāja savu dziesmu. >> Kad zemnieks maisā pamanīja svešinieku, viņš sauca: >> "Labdien! Jūs esat atnācis pašā izdevīgākajā laikā." Students skatījās uz visām pusēm, bet nesaprata, no kurienes balss nāk. Beidzot viņš jautāja, kas mani sauc? >> Tad no koka galotnes atskanēja atbilde: >> "Paceliet acis! Es šeit augšā sēžu gudrības maisā. Īsā laikā esmu apguvis neticamas lietas. Salīdzinot ar šo,

visas skolas ir tikai joks. Pavisam drīz es būšu iemācījies visu un nokāpšu lejā gudrāks par visiem citiem cilvēkiem. Es saprotu zvaigznes, vēju ceļus, jūras smiltis un pat slimību dziedināšanu. Ja jūs kaut reizi tur būtu iekšā, jūs sajustu, kādas cēlas zināšanas plūst no šī maisa. >> Students, to visu dzirdot, bija satriekts un sacīja: >> "Svētīta lai ir šī stunda, kurā es tevi atradu. vai arī es nevarētu kādu brīdi pasēdēt tajā maisā? >> Zemnieks atbildēja it kā nelabprāt. >> Uz īsu brīdi es tevi laidīšu iekšā, ja tu man par to atlīdzināsi, bet tev jāpagaida vēl stunda, jo man palikusi vēl viena lieta, kas jāiemācās.

>> Kad students bija brīdi pagaidījis, viņš kļuva nepacietīgs un lūdza, lai viņu ielaiž tūlīt, jo viņa slāpes pēc zināšanām bija neizmērojamas. Tad zemnieks tēloja, ka beidzot piekāpjas un sacīja, >> lai es varētu iznākt no zināšanu nama, jums tas jānolaiž lejā ar virvi, un tad jūs tajā varēsiet iekāpt. >> Students nolaida maisu, atraisīja to un atbrīvoja zemnieku. Un tad sauca: >> "Tagad velc mani tūlīt augšā!" >> Un grasījās kāpt maisā, sacīja zemnieks. >> Tā tas neies. >> Viņš paņēma studentu aiz galvas. iebāza maisā otrādi, cieši aizsēja to un uzvilka jauno gudrības meklētāju kokā. Tad viņš pašūpoja viņu gaisā un sacīja:

>> "Kā tev klājas, mans dārgais draugs? Redzi, tu jau jūti, kā nāk gudrība. Paliec pilnīgi rāms, līdz kļūsi vēl gudrāks." >> Pēc tam zemnieks uzkāpa uz studenta zirga un aizjāja. Bet pēc stundas atsūtīja kādu citu vīru, kas nelaimīgo studentu izlaida ārā.

Facebook

Whatsapp

Messenger Telegram

Izlasiet 5 minūšu pasaku

Pele, putns un cīsiņš

Zelta putns

Mācieties valodas. Divreiz pieskarieties vārdam.Mācieties valodas kontekstā ar Childstories.org un Deepl.com.

Informācija zinātniskai analīzei