Laimīgais Ansis - Pasaka Brāļi Grimmi

Kad Ansis bija kalpojis savam kungam septiņus gadus no vietas, viņš sacīja:

"Kungs, es savu laiku esmu nokalpojis, nu gribu atgriezties pie savas mātes. Izmaksājiet man manu algu."

Kungs atbildēja:

"Tu man esi uzticīgi un godīgi kalpojis. Kāds darbs, tāda alga."

Un viņš iedeva Ansim zelta gabalu, tik lielu kā paša Anša galva. Ansis izvilka no kabatas lakatiņu, ietina tajā zelta gabalu, uzlika sev to uz pleca un devās mājup.

Jautri soļodams pa ceļu, viņš ieraudzīja jātnieku, kas uz branga zirga auļoja viņam pretī.

"Ak, cik patīkama tāda jāšana!" Ansis iesaucās. "Sēdi mierīgi kā krēslā un tomēr tiec uz priekšu, pat nekustinādams kājas."

Jātnieks to dzirdēja, apstājās un sacīja:

"Kādēļ tad tu, Ansi, staigā kājām?"

"Man jau nav zirga," atbildēja Ansis. "Turklāt man vēl jānes uz mājām šis smagais zelta gabals. Lai gan tas ir zelts, tomēr man tas nospiež plecus, un galvu nevar turēt taisni."

"Vai zini ko?" jātnieks teica. "Mainīsimies. Es tev došu savu zirgu, bet tu man savu zelta gabalu."

Ansis bija ar mieru. Jātnieks nokāpa no zirga, paņēma zeltu, palīdzēja Ansim uzrāpties seglos, iespieda viņam pavadus rokās un noteica:

"Kad gribi tikt ātrāk uz priekšu, tad tikai sasit lūpas un uzsauc: hop, hop!"

Ansis bija ļoti priecīgs, ka ticis zirga mugurā un tagad varēja lepni jāt tālāk. Pēc brīža viņš gribēja vēl drusku ātrāk, sasita lūpas un uzsauca:

"Hop, hop!"

Zirgs tūlīt sāka auļot, un Ansis vēl nebija labi apskatījies, kad jau gulēja lielceļa grāvī. Zirgs būtu aizauļojis pavisam projām, ja pretim nebūtu nācis zemnieks, kas dzina govi.

Ansis tikko spēja izrāpties no grāvja un sacīja zemniekam:

"Tāda jāšana gan nav nekam vērta, jo īpaši, ja gadās tāds kleperis, kas spārdās un sviež jātnieku zemē, tā ka var kaklu nolauzt. Savu mūžu vairs nekāpšu zirgam mugurā. Cita lieta ir jūsu govs. To var mierīgā prātā dzīt sev pa priekšu, un bez tam ik dienas būs piens, sviests un siers. Es būtu ļoti laimīgs cilvēks, ja man būtu tāda govs."

"Ja tev tik briesmīgi gribas," zemnieks atteica, "tad es tev izlīdzēšu un samainīšu savu govi pret tavu zirgu."

Ansis ar šo priekšlikumu bija ļoti mierā. Zemnieks uzlēca zirgam mugurā un aizjāja, bet Ansis dzina govi mierīgi tālāk un priecājās par laimīgo maiņu.

"Ja man tagad būs gabaliņš maizes, ko jau vienmēr var nopelnīt, tad visu mūžu būšu paēdis," viņš domāja. "Sviests un siers man būs pašam. Ja sagribēsies dzert, paslaukšu govi un dzeršu pienu, cik tik vēlēšos. Ko gan vēl vairāk var gribēt?"

Kad viņš nonāca pie kāda kroga, viņš apstājās, apēda to, ko bija pataupījis pusdienām un vakariņām, un par pēdējo naudu lika ieliet sev glāzi alus. Tad viņš atkal dzina govi tālāk.

Jo tuvāk nāca pusdiena, jo karstums kļuva lielāks. Ansis iegāja silā, bet mežam gals nebija saredzams. Viņam kļuva tik karsti un tik ļoti gribējās dzert, ka mēle lipa pie aukslējām.

"Pret to man ir labs līdzeklis," viņš sacīja. "Es tagad izslaukšu savu govi un atspirdzināšos ar pienu."

Viņš piesēja govi pie nokaltuša koka un, tā kā cita trauka nebija, nolika apakšā savu ādas cepuri. Bet, lai kā viņš pūlējās, neizspieda nevienu pašu pilienu. Govij no neveiklā mēģinājuma kļuva neomulīgi, un viņa iespēra Ansim ar pakaļkāju pa galvu tā, ka viņš nogāzās zemē un ilgu brīdi nesaprata, kas ar viņu noticis.

Par laimi, pa to pašu ceļu nāca miesnieks, kas stūma priekšā jaunu sivēnu.

"Kas tad jums noticis?" viņš iesaucās un palīdzēja Ansim piecelties.

Ansis izstāstīja savu nelaimi. Miesnieks pasniedza viņam pudeli un sacīja:

"Iedzeriet kādu malku un atpūtieties. Govs laikam nemaz nav slaucama, tas ir vecs lops, kas derīgs vienīgi gaļai."

"Jā, jā," Ansis piekrita, "kas to varēja iedomāties! Bet nav arī slikti, ja tādu lopu var nokaut. Gaļas iznāktu daudz, lai gan man govs gaļa nekad nav īsti gājusi pie sirds. Sivēns gan ir cita lieta. Tam ir pavisam cita garša, un kur tad vēl desas!"

Miesnieks teica:

"Klausieties, Ansi, es jums par patikšanu savu sivēnu samainīšu pret jūsu govi."

"Lai Dievs jums atmaksā par jūsu laipnību!" Ansis sajūsmināti atteica un atdeva viņam govi.

Miesnieks atraisīja sivēnu, Ansis paņēma virvi rokā un devās tālāk. Iedams viņš domāja, cik labi viņam viss izdodas.

"Tikko gadās kāda nepatikšana, tūliņ atrodas labs cilvēks, kas visu atkal vērš par labu."

Ceļā viņam piebiedrojās kāds zēns, kurš nesa padusē skaistu baltu zosi. Viņi sasveicinājās, un Ansis sāka stāstīt, cik veiksmīgi viņš vienu pēc otra samainījis savus īpašumus.

Zēns sacīja, ka zosi nesot uz kristībām.

"Paceļiet tik viņu," viņš noteica. "Redzēsiet, cik smaga. Viņa jau astoņas nedēļas ir barota. Kas ēdīs šo cepeti, tam tauki ies pa vaigiem."

"Tas gan," piekrita Ansis, cilādams zosi. "Bet arī mans sivēns nav nekāda nieka cūciņa."

Pēc brīža zēns sāka bažīgi skatīties apkārt un kratīt galvu.

"Kaut kas man te nepatīk," viņš teica. "Tajā ciemā, kam tikko nācām cauri, ciema vecākajam no kūts nozagts sivēns. Bīstos, ka tikai tas nav tas pats. Ļaudis jau aizsūtīti meklēt. Ja jūs saķertu ar sivēnu, jums draudētu liela nelaime, varbūt pat cietums."

Nabaga Ansis izbijās.

"Ak Dievs," viņš lūdzās, "palīdziet man izkulties no šīs nelaimes! Jūs šai apvidū labāk pazīstat ceļus. Ņemiet jūs manu sivēnu un dodiet man savu zosi."

"Tā jau ir liela atbildība," zēns atteica, "bet es tomēr negribu būt vainīgs jūsu nelaimē."

Viņš atdeva Ansim zosi, paņēma sivēnu un aizsteidzās pa sānu ceļu. Ansis, laimīgs, ka izvairījies no briesmām, ar zosi padusē steidzās mājup.

"Ja labi padomā," viņš sprieda, "šī maiņa man atkal nākusi par labu. Vispirms gardais cepetis, tad tauki, ar ko maizi smērēt varēs divus vai trīs mēnešus, un visbeidzot skaistās baltās spalvas spilvenam, uz kura gulēt būs tik saldi kā mātes klēpī. Cik priecīga būs māte!"

Iedams caur pēdējo ciemu, viņš ieraudzīja nažu trinēju, kas pie savas tecīlas jautri dziedāja:

"Nažus trinu, šķēres trinu,
savu tecīlu tikai minu."

Ansis apstājās, kādu brīdi paskatījās un tad sacīja:

"Jums laikam laba dzīve, ja varat tā dziedāt pie darba."

"Jā," atbildēja trinējs, "kam amats, tam maize. Īsts trinējs ir tāds vīrs, kas vienmēr atrod naudu, tikko iešauj roku kabatā. Bet no kurienes jums tik skaista zoss?"

"Es to neesmu pircis, bet iemainījis pret sivēnu."

"Un sivēnu?"

"Pret govi."

"Un govi?"

"Pret zirgu."

"Un zirgu?"

"To man iedeva par zelta gabalu manas galvas lielumā."

"Nu, tad jūs patiešām esat pratis mainīt no viena labuma otrā," teica trinējs. "Ja tā turpināsiet, vēl varat nonākt tik tālu, ka, pakustinot kāju, dzirdēsiet kabatā žvadzam naudu."

"Kā lai es to panāku?" Ansis jautāja.

"Jākļūst par tādu trinēju kā es. Cits nekas nav vajadzīgs kā vien galodas akmens. Viss pārējais radīsies pats no sevis. Man te ir viena lieka galodiņa, gan drusku padilusi, bet es jums to atdošu lēti. Pretī man vajag tikai jūsu zosi."

"Kas tad man varētu būt pretim?" Ansis iesaucās. "Tad es būtu pats laimīgākais cilvēks pasaulē. Ja vien ikreiz varētu atrast naudu kabatā, ko gan vēl vairāk vēlēties!"

Viņš atdeva zosi un saņēma galodas akmeni.

"Es jums došu vēl piedevās vienu noderīgu instrumentu," teica trinējs un pacēla smagu lauku akmeni, kas gulēja turpat zemē. "Uz tā varēsiet taisnot vecās, līkās naglas. Ņemiet abus akmeņus un glabājiet tos labi."

Ansis uzkrāva abus akmeņus sev mugurā un devās tālāk ar jautru sirdi.

"Tiešām laikam esmu dzimis laimes kreklā," viņš domāja. "Viss, ko vien vēlos, man izdodas."

Taču viņš bija cēlies ļoti agri un visu dienu gājis kājām. Nu viņš sāka just nogurumu. Arī izsalkums viņu mocīja, jo visu ceļamaizi viņš no priekiem bija apēdis jau tad, kad iemainīja govi. Viņš vilka kājas aizvien smagāk, ik pa brīdim apstājās un atpūtās, bet abi akmeņi viņam nežēlīgi spieda muguru.

Beidzot viņš tik tikko aizvilkās līdz kādai akai. Tur viņš gribēja atpūsties un atspirdzināties ar auksta ūdens malku. Lai neatsistu akmeņus, viņš tos uzmanīgi nolika uz akas apmales. Tad viņš nometās ceļos un liecās pēc ūdens, bet neveikli pakustināja elkoni, un abi akmeņi iegāzās akā.

Kad Ansis redzēja, ka tie nogrimuši dziļumā, viņš no prieka uzlēca kājās, pēc tam atkal nometās ceļos un ar asarām acīs pateicās Dievam, ka tas tik žēlīgi atbrīvojis viņu no smagās nastas.

"Tik laimīga cilvēka kā es visā pasaulē nav!" viņš iesaucās.

Ar vieglu sirdi un brīvs no visām rūpēm viņš turpināja ceļu uz mājām pie savas mātes.

Facebook

Whatsapp

Messenger Telegram

Mācieties valodas. Divreiz pieskarieties vārdam.Mācieties valodas kontekstā ar Childstories.org un Deepl.com.

Informācija zinātniskai analīzei